Vēl šeit neviens daudz nerunā par zāles veidu. Ir milzīga atšķirība starp mauriņzāli un pļavas zāli. Mauriņzāle ir viendabīga, smalka un mīksta, pļavas zāle ir dažāda, bet katrā gadījuma ne tāda kā mauriņš. Mauriņš ir paredzēts biežai cirpšanai un labi izskatās, bet pļavas zālei tas neder. Protams intensīvi laužot tehniku un tērējot spēkus var pļavas zāli iznīdēt un tur parādīsies pļaušanai piemērotas sugas, bet godīgi sakot tā bieži pļautā pļavas zāle izskatās nepievilcīgi - kā izdedzināta ar raundapu.

Ne tikai dēļ pļaušanas, bet arī dēļ masas novākšanas. Ja paskatās, cik treknas nezāles sāk augt ap sapūdētu zāles kaudzi, skaidrs, ka citās vietās augsne noplicinās un sugas nomainās.

Ar zāli mocamies jau trešo gadu. Vienā pļavā ar traktoru nevar, jo apakšā daudzās vietās palikuši nozāģēto koku celmiņi. Tur, kur celmiņu nav, tur kaimiņš ar traktoru. Nopirkām stumjamo Grillo 550 HWT. Uzlikām pat resnākus riteņus. Pļauj kā nezvērs gan turp, gan atpakaļgaitā, 60 zirgspēki, bet pastumt pa pampakiem nevar, kaut pārdevēji teica, ka nebūs problēmu. Tagad jāpārdod un jāpērk kāds pašgājējs un kopā ar zāles savācēju, jo mums tā nopļautā zāle gan nesapūst. Jākasa kopā un jādedzina, un tas ir murgs.
Vai nav kāda kultūra,ko varētu iesēt, lai neaug tā briesmīgā zāle? Baltais zemais āboliņš?

Man nesapūst. Virsū mačalka, apakšā tāds glumjš, kas patīk čūskulēniem. Un tā kā nepārtraukti mēslojās, aug bez žēlastības. Pļauju 2 vai 3 reizes.

Kokus ārpus meža zemes es nezāģju, bet aizcērtu no sāniem resnākās saknes un tad izlaužu ar visu celmu. Ja nevaru izlauzt ar rokām, piesienu striķi ~ 5 m augstumā. Ja tad nevaru noraut gar zemi, sienu striķi pie auto brauktgalvas (fahrkopfa, kā sauc krievi un latvieši, kamēr paši vācieši par anhängerkupplung)

Vēl jau tā kurmju problēma. Tā pūstošā zāle rada daudz slieku un kurmjiem baigie prieki. Tad nu visa teritorija vienos ciņos, kas atkal traucē pļaušanu un nekas cits kā trimmeris tur nav vairs lietojams.

"Un tā kā nepārtraukti mēslojās", acīmredzot, nerada sliekas? Pasaulē šobrīd notiek kustība par augsnes "atdzīvināšanu", nevis vēl viena gabala noplicināšanu tāpēc, ka kurmis traucē dzīvot. Man pagalmā un ap to arī pāris reizies gadā pavairāk izrok - pusstundas laikā izlīdzinu ar grābekli un miers...

To Plaužu pļāvēju kaimiņš iepirka. Bija lauku sēta, kurā pats ikdienā nedzīvo, attiecīgi ar pašgājēju un stumjamo netika galā, jo arī ap 1ha. Tad nu pēc reklāmu filmiņām siekalu tecinādams iepirka Plaužu verķi. Atzinums ir tāds, ka īsti labi nav, jo tā zāle tiek nenormāli nevienmērīgi nopļauta. Paliek ļoti nesmukas lēkšķes. Lielo gabalu ābeļdārzā var pļaut, bet pie mājas tomēr neder. Un tie laimīgie, kam zāle paspēj sapūst - nu priecājieties, ja jums tā ir. Vairumā gadījumu tā tomēr nebūs.

Traktoriņš un raideris tomēr nav gluži pašgājēja līmenis tikai veiklāks. Traktoriņš/raideris var paņemt tos minētos 20cm. Kamēr nevaru iedomāties kā pašgājējam likt nopļaut 20cm ar vienu piegājienu - tā ir aparāta mocīšana.
Pašgājējs jādarbina 1x nedēļā,
traktoriņš un raideris aptuveni 10-14 dienās. Degvielas patēriņš 3x jaudīgākam traktoriņam/raiderim ir mazāks kā pašgājējam - paradokss...

Liela nozīme vai zāle uzreiz tiek izmesta laukā vai arī tiek smalcināta un vākta - tas ir no jaudas uzreiz savi 20% nost. Ja brīvi metīs laukā, daudz ņiprāk tas pasākums ies, ja mulčēs vai vāks, tad mocīsi to verķīti bieži vien.

Par zāli - nopirku reiz mauriņzāli, dārga bija. Tagad nezinu kā lai tiek vaļā. Viņa ir tik mīksta un blīva, ka pat 10cm ir grūti pļaut. Parastā lauku pļavas zāle krietni vieglāk pļaujas. Mauriņzāli "jāp!d3rasī" katru trešo dienu. Tādu var grāvjos sasēt, kur nekad nepļauj, jo neesmu manījis, ka izaugtu garāka par 15-20cm. Bet jau pie 10cm ir savēlusies.

Ja pļausi par zemu būs forši, zāle ilgāk augs, bet tiksi pie sūnas. Pēc laika piemājas zālīte pēc purva izskatīsies.

Tas, ka speciāla mauriņzale lielās platībās neder, ir fakts. Mauriņzāle vajadzīga, ja 660 kvadrātmetros māja sķūnītis, celiņi un paris kvadrātmetri paliek smukai zālītei, kuru ucina un kopj vairak, kā tepiķi mājā. Ja teritorija liela, tad pilnīgi pofig kāda zāle, tāpat viss smuki zaļš izskatās. Vislabākā zāle ir tā, kura dabīgi sasējas. Tā jau saka, ka labs angļu mauriņš ir divsimt gadus pļauts parasts zālājs. Nesaprotu, ko cilvēki šausmīgi baidās no sūnas. Es tikai priecājos, ka sūna aug. Zālājs kā tepiķis mīksts, zale švaki cauri aug un retāk jāpļauj. Nu kas vēl labāks var būt. Nu jā, tas atkal labi izskatās uz lielas teritorijas, nevis uz sešām sotkām.

Sūna ir stiprāka par zāli, iztiek ar mazāk barības vielām. Sūnai ar augsnes skābumu ir mazs sakars, bet ar slāpekļa trūkumu - vistiešākais. Uzber tur, kur ir sūna slāpekļa mēslojumu pavasarī, vasarā, un zāle nedēļas laikā nomāks sūnu. Vot i visa mistika. Mauriņzāles ir dažādas. Reiz nopirku kaut kādu ārzemju ražojumu, nelielu kastīti - sasēju vienu pleķīti, vienīgo, kas bija nolīdzināts pēc būvniecības, pavisam nelielu. Paradokss, kādas es tik zāles neesmu sējis un pircis, tas kapitālistu veidojums ir ideāls pat pēc 5 gadiem - visur citur pilns ar nezālēm un patizla paskata mauriņu, bet tā vieta ir kā paklājs. Lai man piedod vietējie ražotāji, bet vairs nepērku viņu produkciju. Agrāk nekad nebūtu domājis, ka var būt tāda! atšķirība starp zāli un zāli. Pēc siltumsūkņa izrakņāšanas ņēmu kapitālistu ražojumus - viņiem tomēr mauriņa veidošanā pieredze ir par kādu simtgadi ilgāka kā mums. Un visi tie stāsti par citu sēklu nepiemērotību mūsu klimatam ir kaut kādi diletantu vaidi - kā reiz tā kapitālistu zāle ir tā, kas pirmā pēc ziemas sazaļo un nekāds ne sausums, ne plūdi tai nekaitē. Ja zāli vāc, tad gan tā zeme nenormāli noplicinās un pēc kāda laika tur nekas cits kā sūna vairs neaug - tad bez minerālmēslošanas neiztikt. Vajag pļaut bieži un nevākt - tad izmestā zāle pilnīgi un galīgi netraucē. Es gan ar reizēm vācu zāli, bet mierinu sevi ar domu, ka kompostu lieku uz dārza, tādējādi zāliena auglīgumu pārnesot uz kultūraugiem.