Kur palika elektriskās siltās grīdas ?

EjTakTu: Tu nesaprati, ko es gribēju teikt.
Pareizi jau CArpenter saka - ne jau kāds cits, bet gan mūsu pašu bāleliņi mūsu Dievzemīti ir iztirgojuši un nolaiduši līdz kliņķim. Bet tie cilvēki nav vainīgi, viņu uztvere un domāšana ir neatgriezeniski traumatizēta padomju laikos, jo tā ir mana pārliecība, ka tieši birokrātija ir tas, kas Latviju ir novedis tur, kur tā ir tagad, un tieši padomju laikos ieviesa birokrātiju. Jo tiešibirokrātija ir pamatu pamatā korupcijai, stagnācijai un atpalicībai attīstībā. Tas ir kā nāvējošs augonis valsts organismā. Kamēr to pilnībā ar visu sakni neizgriezīs, NEKAS nemainīsies uz labo pusi. Šobrīd birokrātija tikai pieņemas spēkā (nu paskatamies kaut vai mūsu mīļo būvniecību). Laikam tad tomēr jānotiek ir kaut kādai ļoti fundamentālai krīzei valstī, lai valdošā kliķe būtu spiesta pārdomāt visu no pašiem pamatiem - citas izejas vienkārši nebūs.

birokrātija, tu saki? es saku - ļoti pārdomāta rīcība. soli pa solim. pašu bāleliņi, tu saki? bet kas stāv aiz viņiem, un kas viņus bīda un stumda vajadzīgajā virzienā? konsultanti un padomdevēji, visādi labdari briseles un vašingtonas, no svf, pb, cilvēktiesību aizstāvji, eksperti visās jomās. bet dievzemīte tik uz leju. izglītība, (reforma) veselība, (reforma) rūpniecība, (investīcijas, atceries raf darbagaldu epopeju - gluži kā no ždanova, co2 kvotas) lauksaimniecība knapi dveš, (ir viedoklis - paši nemāk strādāt, bet atšķīrīgo subsidēšanu, piena kvotas, pārspīlētās prasības u.t.t., to neredz), zvejniecība (kvotas) u.t.t.
mūsu bāliņi lohi (tu saki - birokrāti) eksponēti priekšplānā (uz tiem izgāžamn savas dusmas), bet īstie riktētāji aiz aizkariem rausta šos kā patīk. bet tu viņus neredzi un neredzēsi. jo tu noskaties pirmās divdesmit minūtes no petrova un izdari secinājumus, ka tas ir bleķis.
iespējams, ka priekš tevis šī informācija ir bišķīt par agru.
bet iespēja tev bija jau 2008. gada maija sākumā.

te būs bez lielkrievu šovinisma un padomju propagandas. dievzemītes realitāte.
(protams, arī EE LT, RU, u.t.t.. DE, UK, S, F u.t.t. tas strādā jau labu laiku)

SKOLĀ, SKOLĀ IESIM SKOLĀ ...

Pēdējā laikā daudzi bērnu vecāki un skolotāji arvien skaļāk sāk protestēt pret tiem jaunievedumiem Latvijas skolās, ko mūsu valdība ir lepni nosaukusi par izglītības reformu. Vislielākā neapmierinātība par jaunievedumiem sekmju vērtēšanā. Tiek izteiktas pat tādas domas, ka Izglītības ministrijā strādā galīgi muļķi, kas, saklausījušies dažādas pseidozinātniskas psiholoģijas teorijas, aizmirsuši normālas pedagoģijas principus. Te nu es gribētu ļoti kategoriski iebilst. Mūsu izglītības reformatori ir ļoti gudri. Tikai, lai to gudrību spētu novērtēt, mums jāpaceļas pāri šauru interešu diktētiem uzskatiem un jāpalūkojas uz visu ar labi situēto valsts ierēdņu acīm. Man to izdarīt palīdzēja kāda krievu armijā dzirdēta asprātība: «Vai jūs zināt kādēļ pulkvežu dēli nekad nekļūst par ģenerāļiem? Tādēļ, ka ģenerāļiem pietiek savu dēlu.»

Tad nu iedomāsimies, ka mēs esam tie «ģenerāļi», kas negrib pieļaut, ka pulkvežu un zemākam rangam piederīgo dēli iegūst vērā ņemamu izglītību. Protams, mums jārēķinās, ka nedrīkstam vienkārši ar likumu aizliegt vienkāršajai tautai iegūt izglītību, jo jātēlo humānisms un demokrātija. Tieši otrādi – mums jārada iespaids, ka valsts visiem spēkiem cenšas nodrošināt jaunatnei izglītību un nepārtraukti ceļ šīs izglītības kvalitāti. Tātad – ar ko sāksim?

Sāksim ar pirmsskolas vecuma bērniem. Liksim, lai saražo labi daudz tādu multiplikācijas filmu, kur notiek bezjēdzīga skriešana, ķeršana, bļaušana, kaušanās, bēgšana, kur viss krīt, jūk, gāžas, plīst un šķīst. Nav svarīgi, vai pa televizora ekrānu lēkā un visu to dara uzzīmēti suņi, kaķi, peles vai rozā panteras. Svarīgi, lai tas izskatītos efektīgi un lai tam visam nebūtu nekādas jēgas vai satura. Mazie cilvēciņi ilgi vaļējām mutēm blenzīs uz šīm muļķībām, un no viņu galviņām kā ar slotu būs aizslaucītas visas domas. Tas ļoti labi ikdienā bremzēs bērnu tieksmi kaut ko saprast, pētīt, izzināt, būvēt, veidot. Kad šādam no «muļķiku» skatīšanās atrautam bērnam kāds liks mācīties burtus vai ciparus, tas nebūs tik viegli. Jau no paša pirmsākuma bērns sapratīs, ka mācības ir kaut kas ļoti garlaicīgs, nepatīkams, nogurdinošs un visi, kas spiež to darīt, ir slikti cilvēki. Saviem, «ģenerāļu», bērniem gan šādu filmu skatīšanos mēs stingri ierobežosim. Mēs algosim viņiem audzinātājus, kas ikdienā ar dažādu rotaļu un nodarbību palīdzību izkops un attīstīs viņu spējas, pamazām radinot koncentrēties mācību darbam.

Arī skolas vecuma bērnus nedrīkst atstāt bez ievērības. «Ģenerāļu» bērni, protams, mācīsies elitārās skolās, kur mācību process būs ļoti kvalitatīvs. Bet pārējās skolās jāpanāk, lai bērni mācīšanos neņemtu pārāk nopietni. Nedrīkst būt tā, ka bērns, kurš sekmīgi mācās, ar kaut ko justos pārāks par tiem, kas to nespēj vai negrib darīt. Tieši otrādi – bērnam jau no pirmās klases jājūt, ka arī bez mācīšanās var tīri labi būt par skolnieku. Tādēļ mēs vismaz pirmajās trijās klasēs aizliegsim skolotājiem bērna sekmes vērtēt ar atzīmi. Atzīme taču ir kaut kas tāds, ar ko bērni lepojas, bet tas var izraisīt savstarpējas sacensības garu un stimulēt mācīšanos. Bērnu vecākiem mēs iegalvosim, ka bērnam jāmācās nevis atzīmju dēļ, bet gan jāprot novērtēt zināšanu nepieciešamība un nozīmība viņa dzīvē. Tas vienlaikus būs tāds smalks mājiens, ka, lūk, mēs, «ģenerāļi», savulaik dzejolīšus pirmajā klasē mācījāmies ne jau atzīmju dēļ, bet gan tādēļ, ka līdz sirds dziļumiem izpratām, cik nozīmīgi un vajadzīgi šie dzejolīši būs mūsu turpmākajā dzīvē.

Vēl jāpanāk, lai skolās būtu pēc iespējas vājāka disciplīna. Tas ievērojami grauj klašu sekmju līmeni un dezorganizē mācību darbu. Panākt to var. No vienas puses – pedagogiem jāliek strādāt pēc principa, ka nekādus sodus pret bērniem lietot nedrīkst un jāgaida, ka skolēnam pašam rodas apskaidrība, izjūtot savas rīcības negatīvās sekas. Bet no otras puses, manipulējot ar cilvēktiesībām un bērnu aizsardzības likumu, jāuzliek skolotājiem tādas prasības un atbildība, lai nekādas negatīvas sekas, kas bērnam savas sliktās uzvedības dēļ būtu jāizjūt, vispār nevarētu iestāties. Piemēram, bērnu nedrīkst izraidīt no klases, likt strādāt pēc stundām, nesekmības dēļ atstāt uz otru gadu tajā pašā klasē, atskaitīt no skolas bez tiesas lēmuma utt. Mazgadīgie huligāni un sliņķi ātri vien atklās skolotāju bezspēcību un slaidi uzspļaus visām labajām pamācībām, aizrādījumiem un morāles sprediķiem. Tā daži muļķi ar savu ālēšanos traucēs visu mācību darbu klasē un arī citus padarīs par muļķiem. Sevišķi labus rezultātus skolēnu atpalicības veicināšanā mēs panāksim, pārceļot nākamajā klasē arī nesekmīgus skolēnus. Ar laiku šie nezinīši vispār vairs nespēs saprast, par ko ir runa attiecīgā priekšmeta mācību stundā un, lai kaut kā īsinātu laiku, meklēs sev citas nodarbes. Tā klasēs vairosies skolēnu skaits, kas neseko līdzi stundai. Lai skolēni, kas negrib vai arī nespēj normāli mācīties jau pamatskolā, pēc elementāras lasīt un rakstīt prasmes apgūšanas nevarētu izstāties, valstī jāpieņem likums par obligātu deviņu klašu izglītību līdz 18 gadu vecumam. Par katru priekšlaikus no skolas atskaitītu bērnu, skolas vadībai jāuzliek naudas sods. Tas piespiedīs līdz pat devītajai klasei šos negribīšus un nevarīšus garlaikoties skolas solos blakus normāliem bērniem un traucēt viņus mācībās. Protams, līdz minimumam valstī jāsamazina speciālo, garīgi atpalikušajiem bērniem domāto mācību iestāžu skaits. Aizbildinoties ar invalīdu integrāciju sabiedrībā, jāspiež viņi apmeklēt parastās vispārizglītojošās skolas. Šo bērnu klātbūtne parastā skolā ievērojami apgrūtinās skolotāju darbu un viņi būs spiesti palēnināt apgūstamās vielas izklāstu. Savukārt pārējiem skolēniem tad atliks tikai garlaikoties. Lai pedagogu darbu padarītu īpaši problemātisku, mācību programmas jāizstrādā tā, lai apgūstamās vielas apjoms būtu pietiekami liels un skolēni bez nopietnām papildus nodarbībām tajā vispār nespētu iedziļināties. Savukārt, mācību literatūra un uzskates līdzekļi, kas atvieglo mācību vielas apgūšanu, jāražo ierobežotā daudzumā un tiem jābūt dārgiem. Vēl labāk ir panākt, lai skolās nebūtu vienotas attiecīgā priekšmeta mācību metodikas. Paziņojot, ka galvenais nav vis mācību process, bet gala rezultāts, tirgū var iepludināt dažādas viena un tā paša mācību priekšmeta apgūšanai paredzētas mācību grāmatas un speciālās burtnīcas. Tas radīs jucekli pedagogu darbā, tukšos jau tā jūtami plānos bērnu vecāku naudas makus un radīs papildu grūtības bērniem, kas labākas izglītības meklējumos vai sadzīves apstākļu dēļ būs spiesti mācību gada laikā mainīt skolu. Visbeidzot speciālas burtnīcas var izgatavot tik «speciālas», ka tās nebūt neveicina bērnu sekmes attiecīgajā mācību priekšmetā. Piemēram, nomainot glītrakstīšanai domātās burtnīcas, kur treniņa nolūkos bērni ar burtiem, vārdiem un teikumiem pierakstīja pilnas veselas lappuses, un to vietā ieviešot speciālās burtnīcas, kur jāraksta tikai dažas rindiņas, var nepieļaut bērna rakstīt prasmes izkopšanu. Tas ir svarīgi, jo šiem bērniem augstskolā būs nopietnas grūtības gan konspektu un piezīmju rakstīšanā, gan vēlākā to izlasīšanā.

Vēl skolās jārīko labi daudz dažādu izklaides pasākumu. Tās varētu būt diskotēkas, skolēnu modes skates, fanklubu sanāksmes, dažādi nenopietni konkursi vai rotaļīgas sacensības. Galvenais, lai pasākumiem būtu pēc iespējas mazāk sakara ar mācību vielu un skolā apgūstamajām zināšanām. (Bērniem no tā visa ir jāatpūšas.) Ar laiku šāda «sabiedriskā dzīve» bērnu apziņā ieņems galveno vietu un mācības skolā viņiem liksies kaut kas mazsvarīgs un otršķirīgs, pat traucējošs. Lai pastiprinātu šo efektu, vēlams likvidēt arī tādus bērnus disciplinējošus faktorus kā skolēnu formas tērps. Skolēni tad arī ikdienā varēs sacensties par firmīgāko un šikāko ģērbšanās stilu un viņiem mazāk laika paliks domāt par mācībām. Bet bērnu vecākiem mēs iestāstīsim, ka šādi tiek stimulēta bērnu sabiedriskā aktivitāte, radošās spējas, izdoma un māka kontaktēties.

It kā nejauši jāierobežo arī jaunatnei domātie uz auglīgu attīstību mudinoši mākslas darbi. Priekšplānā jāizvirza primitīvisms, jo tas vairāk kairina. Jāpanāk, lai, piemēram, estrādes dziedātāji vairs nedzied, bet brēc, lēkā un dažādi ālējas, ar savām izdarībām cenšoties izraisīt skatītājos pārsteiguma efektu. Jākultivē uzskats, ka jauniešiem domātā māksla jāveido pēc principa «jo trakāk, jo labāk». Sprādzieni, bļāvieni, daudzkrāsainu uguņu zibšņi, ķēmīgas pozas, naidpilnas grimases, agresīvi žesti – lūk, tikai daži no izteiksmes līdzekļiem, ko vēlams izmantot. Tas viss ievērojami mazinās jauniešu tieksmi pēc izglītības un augstāku ideālu meklēšanas, stimulēs viņus pievērsties narkotikām un citiem apreibinošiem līdzekļiem.

Visbeidzot jāizdara tā, lai pedagogi no vienkāršās tautas nākušo bērnu apmācībām domātajās skolās būtu ar iespējami zemāku kvalifikāciju. To panākt ir ļoti vienkārši. Atliek tikai skolotāju darba algas noteikt labi zemas, un visi pedagogi, kuru kvalifikācija dod iespēju atrast citu, labāk apmaksātu darbavietu, no skolām aizies. Lai par to nevainotu valsti, skolu finansēšana jāuzkrauj pašvaldībām, kuru budžets ir pietiekami trūcīgs, lai nevien turētu skolotājus bada maizē, bet arī likvidētu lielāko daļu no lauku skolām.

Tas tad nu arī īsumā būtu viss. Un nu man beidzot jāatzīst, ka šeit uzrakstīto es neesmu izdomājis. Es vienkārši uzskaitīju tikai daļu no pasākumiem, ko mūsu valdība ir centusies ieviest un ir ieviesusi Latvijā pēdējā desmitgadē pēc formālās Latvijas neatkarības pasludināšanas. Vai Jūs spējat izdomāt vēl kaut ko, kas, atklāti nepārkāpjot demokrātijas un humānisma principus, degradētu mūsu jaunatni? Es – nē.

Tādēļ nesauksim par muļķiem mūsu izglītības reformatorus! Viss tiek darīts ļoti gudri.

Jānis Miezītis

aaaa
?

Ja godīgi, es nezinu, kas ir Jānis Miezītis, bet nu sajēgas par šitām tēmām viņam ir 0. Izklausās pēc kāda kompleksu pārņemta padomju gara augļa kam vajadzīgas līnijas, parādes un sarkanie kaklauti skolās. Lai bērniem mācītu bezierunu paklausību, visiem būt vienādiem un, nedod Dies, atšķirties no pūļa. Katrs izlēcējs ir bargi jāsoda...
Savā laikā, kad strādāju un dzīvoju Zviedrijā, man bērns gāja zviedru skolā. Zviedru skolas, labi, nerunāšu te par to uzvedību utt., bet tīri par mācību organizēšanu un mācību programmu. Tādā ziņā viņu skola ir absolūts pretstats mūsu skolām. Programmas ir līdz ārprātam vienkāršas. Mazajās klasēs bērni vispār tikai rotaļājās, apmēram 3. bērnudārza grupiņas līmenī, mājasdarbu nav. Sākumā mēs tur esošie latvieši šausminājāmies un tā augstprātīgi un ar lepnumu runājām par to, ka nu Latvijā jau nu gan šitik stulba skola nav un nekad nebūs. Bet liels bij mans pārsteigums un pat neizskaidrojams izbrīns un vilšanās, kad darbā, kur vajadzēja pilnīgi nejauši atrisināt matemātisku problēmu pamatskolas līmenī, neviens gudrītis no LV un arī daži citi austrumeiropieši pat tuvu nespēja to atrisināt, kamēr zviedru kolēģi bez aizķeršanās pāris minūšu laikā ar to bija tikuši galā. Un vēl pēc tam sanāca vairākas reizes likt lietā matemātiku un viņi to bez problēmām ir spējīgi izdarīt arī 15 un 20 gadus pēc skolas beigšanas. Mēs to nevaram izdarīt jau nedēļu pēc šis vielas pabeigšanas skolā. Kāpēc tā? Izrādās, viņiem programmas ir ārkārtīgi vienkāršas, bet mācību viela tiek apskatīta tik nesteidzīgi un vienkārši, ka viņi to vienkārši nevar aizmirst, kamēr mūsu skolās tiem nabaga bērniem tajās galvās tiek grūsts viss - vajag vai nevajag. Bērns apjūk, sāk nicināt skolu, galvā ir absolūts bardaks utt.
Starp citu, zviedru vidusskolās matemātikā māca arī diferenciālvienādojumus un integrāļus, ko pie mums māca tikai augstskolā, bet viņi to apgūst pavisam vienkārši lai saprastu principu, nevis kā pie mums - nereāli vienādojumi ar 3 integrāļiem polārajās koordinātēs :)
Viņi bērniem iemāca lietas, kas vajadzīgas dzīvei, mums māca lietas, kas nav vajadzīgas nevienam. Daudz nācās runāt ar viņiem arī par vēsturi, politiku utt., un viņi tajās lietās ļoti pat labi orientējas.
Vēlāk nedaudz iedziļinājos šajā lietā un, interesanti, ka starptautiskajā skolēnu testā (saucas PISA, testē pilnīgi visu klasi daudzās pasaules valstīs, 15 gadu vecumā) tieši tās valstis, kurās programmas ir visvienkāršākās, ieņem vislabākās vietas. Ja u n-tos gadus Somija, piemēram, ir pirmajā vietā. Arī tur skola ir atpūta bērniem. Testā ir jautājumi no daudzām tēmām, pārsvarā pielietojami, balstīti uz loģiku, matemātiku, vispārēju lietu sapratni utt. Kuriozi, bet valstis ar ļoti sarežģītām skolu programmām (tipa Latvija, Krievija utt.) ir kaut kur saraksta lejasdaļā, gandrīz Āfrikas līmenī :). Kā tad tā, sanāk, ka mums visiem jābūt profesoriem, bet reāli visi ir duraki?
Un ne jau valdība izdomā skolu programmas. Vienkārši mums te, Latvijā, ir tāda paranoja, ka principā visām lietām jābūt pa "kruto". Vienalga, vai tā būtu frizētava vai kafejnīca vai skola vai autoserviss. Un pamēģini jebkuram - sākot ar skolotāju vai ministrijas darbinieku ieskaidrot, ka skolu programmas būtu 10x jāvienkāršo - tevi dzīvu apēdīs. "Ks tu, maita, gribi lai mūsu bērni stulbi staigā? Izglītība taču ir mūsu nākotne!" Un visi tik bļauj, bet lietas būtībā neviens neiedziļinās.

Dikti šizofrēniski nervozi, tā arī pretēju viedokli varētu "uzlasīt", lai gan pamatdomai varētu piekrist. Bet tur jau aaaa minētā birokrātija ierakstās kā "ģenerāļu" instruments. Tikai nevajag EE un LT(nemaz nerunajot pe veco Eiropu) te iejaukt, mūsu vanderlenda jau ir uzsūkusies citā galaktikā. Netici, iekāp autoo un aizbrauc paskaties(protams, ja gribi redzēt).

priekš aaaa
Nu gan uzjautrināji. Tev piemīt viens neliels niķītis - ātri, virspusēji pārskriet informācijai neiedziļinoties, piesist krustā autoru un miers. Nav visam jāpiekrīt, jo katram jau savs niķītis iekšā un pie labām idejām tāpēc rodas "piemaisījumi un cita draza". Par filtrēšanu esmu jau iepriekš rakstījis.
Ņemsim pa piemēru Jāņa Miezīša rakstu. Vardarbība bērniem domātajās filmās. Tevis minētās rotaļas pretim televīzora neierobežotai, bezjēdzīgai lūrēšanai. Pāriešana no 5 baļlu vērtēšanas uz 10 baļļu sistēmu - vecāki nesaprot, skolotāji joko ka 10 liek, ja zina vairāk nekā skolotājs. Pirmajās klasēs vispār atzīmju nav - bērniem nav motivācijas, vecāki nezina, ko vajadzētu bērnam palīdzēt pamatos. Bērnu tiesības pāri bērnu pienākumiem. Bez vecāku atļaujas bērnu uz otru gadu atstāt nedrīkst. Skolotājiem tiek prasītas visas iespējamās izglītības pretī piedāvājot zemu atalgojumu. Lauku skolas tiek likvidētas. Vēl nocitēšu "Lai pedagogu darbu padarītu īpaši problemātisku, mācību programmas jāizstrādā tā, lai apgūstamās vielas apjoms būtu pietiekami liels un skolēni bez nopietnām papildus nodarbībām tajā vispār nespētu iedziļināties."
"Estrādes dziedātājus" un citas izklaides es nofiltrēju burciņā ar uzrakstu "kad mēs augām tad gan tā nebija" :D Par formām ir debates pat skolnieku vidū.
Nu redz sanāca tāds mazs raksta konspektiņš jebšu koncentrāts. Bet domu autors tik un tā paliek Jānis Miezītis par kuru aaaa saka tā-
"Ja godīgi, es nezinu, kas ir Jānis Miezītis, bet nu sajēgas par šitām tēmām viņam ir 0. Izklausās pēc kāda kompleksu pārņemta padomju gara augļa kam vajadzīgas līnijas, parādes un sarkanie kaklauti skolās."
Bet vēl jautrāk, ka iepriekš nozākātais "absolūti stulbs lielkrievu šovinists, kas demagoģiskā veidā pasniedz absolūti nepareizu informāciju" savās lekcijās attiecībā par izglītību runā tieši kā Tu ;) par to, ka vajadzīga metodoloģiskā nevis faktoloģiskā izglītība. T.i. nevis sabāzt galvā nevienam nevajadzīgus faktus, bet gan pielietot zināšanas. Tai skaitā apgūt prasmi mācīties un iegūt sev vajadzīgo.
Tā nu sanāk - neesam lasījuši, bet viedoklis ir :D

Ek, draugi, jūs tak principā vienu viedokli pārstāvat, tik niansītes berzējas. Viens tik saka ka birokrātija ir vienkāršs instruments valsts izzagšanai, otrs- ka smalki izplānots un organizēts.
Nezinu vai aaaa tur iedziļinās vai ne, mans viedoklis ir- ja kāds ar apsēstību acīs un bezierunu tonī deklarē savas sazvērestības teorijas, iedziļināties pat nedrīkst, vēl pašam širmis aizies ciet. Tamdēļ ka cilvēks ar apsēstu viedokli iegulda tik daudz enerģijas "faktu" pierādīšanai ka nav vērts tērēt laiku to analizēt. Un šeit gan tie krievu propagandisti, gan Jānis M, vismaz man diezko normāli nešķiet. Nevis tamdēļ ka viņi paustu daudz nepatiesa info, bet tieši deļ izteiksmes veida- paust teorijas kā bezierunu patiesību.

Carpenters visu salika pa plauktiņiem.
EjTakTu: un atkal tu pats nesaprati - jā, redzēju arī tā krievu šovinista lekcijās to par izglītību, es nevienu sekundi neesmu teicis, ka viņa lekcijās nav ļoti daudz gudru domu, bet ir arī absolūti murgi un nepatiesība (īpaši uz ekonomiku un varu attiecināmie).
Par to Miezīti - nezinu, bet man visam tam tekstam (starp citu - lasīju kādas 3 reizes :)) spiežas cauri - tagad viss ir slikti, labi bija tikai padomju laikos, jo tad, redz, skolotāji bija, pa televizoru multenes nerādīja (tikai nez kāpēc Miezītis piemiedz acis uz to, ka padomju laikā bērniem rādīja nevis to, kā kaķis skrien pakaļ pelei, bet gan bērnu filmas bija par mūsējiem un fašistiem - un cilvēkus tur no automāta slaktēja strīpām - ir jābūt garīgi tiešām neveselam lai domātu, ka abstrakta multene bērna psihi ietekmē vairāk kā klāja nežēlība un slepkavības), visiem bija vienāds apģērbs skolā, uz otru gadu atstāja bez ierunām, bērnus kā tribunālā vērtēja un lika atzīmes jau no bērnudārza utt. Nu nepiekrītu es praktiski nevienam viņa punktam. Paskaties Japānā - tur vispār ļoti interesanti audzina bērnus - tiem absolūti neko neaizliedz. Padomju laika skolās bērns, kas slikti mācījās jau tika norakstīts otrās šķiras cilvēkos pirmajās klasēs. Nu nav visiem sabiedrībā vajadzīgi cilvēki ar labām sekmēm. Paskaties apkārt, palasi dzelteno presi :), lielākā daļa sabiedrības veiksmīgo skolā ir ļoti slikti mācījušies. Cits vispār ir mākslinieka dvēsele un viņam jau no dabas ir ielikts muzicēt vai gleznot, bet pareizi, padomijā tādi nebija vajadzīgi. Bērnu šitā striktā vērtēšana tikai nomāc viņu iztēli un visu viņa būtību vērtē pēc 10 ballu sistēmas. Tas galīgi nav pareizi, es uzskatu, ka atzīmes pirmos 3 gadus jau nu točno nav vajadzīgas. Par formām tā ir cita opera, piemēram, Zviedrijā neviens bērns neaprunā cita drēbes, jo tur vienkārši sabiedrībā nav pieņemts bērnus kaut kā īpaši pucēt - tur visi iet vienādi nošļukušās biksēs un T-kreklos :). Tā vairāk pie mums ir pašu vecāku, nevis bērnu problēma. Ir slimi cilvēki, kas uzskata, ka viņu dēliņam jāiet uz skolu Versace drēbēs - tur tas viss arī sākās.
Par tiem ekspertiem - vienkārši pie mums ir pārāk daudz padomijā absolūti psihiski traumētu cilvēku, kam nav pieņemams nekāds cits pasaules uzskats, tikai tāds, kādds bija padomijā. Nu nav tā padomija kaut kāds absolūtākāis kristāldzidrais paraugs normālai sabiedrībai. Protams, arī tajos laikos bija savi labumi un savi sliktumi, tomēr arī no dziļi kapitālistiskās un stulbās Amerikas sabiedrības mums būtu ļoti daudz ko mācīties.
Esmu novērojis, ka visi, kas nekad nav padzīvojuši rietumos, to valstu iedzīvotājus absolūti noliek, ka viņi tādi, ka viņi šitādi. Bet VISI, kas ir padzīvojuši un pastrādājuši rietumos, ir atbraukuši atpakaļ ar absolūti citiem uzskatiem gan par viņu cilvēkiem, gan par viņu sabiedrību, gan darbu. Tā kā, ticēt kaut kādam "ekspertam", kas sēžot siltumnīcā spriež par kāpšanu Everestā tomēr nevajadzētu vai vajadzētu stipri domāt līdzi.